Foto: @a.paternotte, @ettetete
Lai arī teorijā mēs visi labi zinām, ka ikviens cilvēks jau kopš dzimšanas ir pelnījis cieņpilnu attieksmi un cieņa ir dabiski piemītoša un neatņemama cilvēka vērtība, praksē mēs nereti par to aizmirstam, it īpaši mijiedarbībā ar maziem bērniem.
Ja pieaugušo pasaulē mums ir skaidrs mehānisms, kā varam paust cieņu pret otru pieaugušo un kas notiek, ja šīs robežas tiek pārkāptas, tad mijiedarbībā ar zīdaini tas vairs nav tik vienkārši. Mums var likties, ka tikko dzimis bērns vēl neko daudz nesaprot, ka, viss, ko viņš vēlas, ir ēst, gulēt, sausas autiņbiksītes un aprūpes personas klātbūtne. Kā tieši lai pauž cieņu tik mazam cilvēkam?
Pirmais solis būtu paraudzīties uz pasauli bērna acīm un padomāt, kā es gribētu, lai izturas pret mani? Vai es gribētu, lai mani pabrīdina, pirms mani ceļ un nes uz citu istabu? Vai man būtu patīkami, ja es varētu spēlēties patstāvīgi, pēc sava plāna un man ļautu pabeigt iesākto rotaļu? Vai es justos drošāk, ja man iepriekš izstāstītu kurp dosimies un kas notiks?
Šāda “iekāpšana otra kurpēs” palīdz mums paskatīties uz pasauli no citas perspektīvas un modelēt mūsu uzvedību un attieksmi tuvāk vēlamajai. Zemāk apskatīsim papildu soļus, kā efektīvāk varam sadzirdēt un sajust savu bērnu, lai veiksmīgāk spētu realizēt cieņpilnu bērnu audzināšanu praksē.
Vēro savu bērnu, lai labāk izprastu viņa vajadzības!
Cieņpilnas bērnu audzināšanas metodes pamatā ir bērniņa sensitīva novērošana – vecāki uzmanīgi vēro savu zīdaini un ieklausās, lai atklātu viņa vajadzības pēc iespējas precīzāk. Tas nozīmē mazāk runāt, vairāk klausīties; mazāk iejaukties, vairāk vadīt jeb ievirzīt bērnu.
Cieņpilnas audzināšanas eksperti mazuļa raudāšanu uzskata par viņa saziņas veidu, proti, raudāšana var nozīmēt ne tikai izsalkumu, slāpes vai kādu citu fizisku diskomfortu, bet arī vēlmi tikt pamanītam vai samīļotam rokās. Ar raudāšanu mazuļi pauž virkni emociju, tādēļ dažreiz ir vērtīgi par katru cenu necensties nomierināt raudošu bērnu, bet gan izprast mazā cilvēka vajadzības un to, ko mazulis šobrīd piedzīvo un ar ko mēģina padalīties. Vecākiem, bez šaubām, ir jāatsaucas raudošam mazulim, tomēr jācenšas pretoties automātiskai vēlmei dot māneklīti vai uzreiz zīdīt, ja vien mazulis patiešām nav izsalcis. Vienmēr it vērts aprunāties ar zīdainīti un pateikt viņam “Es redzu, ka tu raudi. Kas ir noticis? Pastāsti man!”.
Runā ar bērnu!
Viens no cieņpilnas attieksmes stūrakmeņiem noteikti ir komunikācija ar bērnu, kas pauž līdzvērtīgu attieksmi kā pret jebkuru citu cilvēku. Stāstot bērnam, ko darām vai kam sagatavoties, runājot viņa acu līmenī, skaidri un pietiekami lēni, mēs ļaujam bērnam uztvert mūsu sacīto labāk. Un vienlaikus mums jābūt arī labiem klausītājiem, pamanot bērna jūtas un emocijas, viņa ķermeņa signālus un garastāvokli, lai atbilstoši reaģētu. Komunikācija nav tikai valodas attīstības, bet arī attieksmes jautājums. Komunikācija jau no mazām dienām pastāsta bērnam, kas un kāds viņš ir.
Iesaisti bērniņu viņa paša pašaprūpē!
Ja uztversim mazuļa aprūpi kā kopā būšanas laiku, šis nāks pavisam viegli. Jau no pirmajām bērna dienām, stāstot, ko tagad darām un kas sekos, mēs dodam bērnam iespēju aktīvi piedalīties aprūpes procesā – ar savu ķermeni un prātu. Stāstot, ka, piemēram, tagad mainīsiet autiņbiksīties vai iesiet vannā. Bērns jūtas iesaistīts, viņš apgūst aizvien jaunus vārdus, kā arī ķermeniski var sagatavoties, piemēram, pacelšanai no virsmas (jo iepriekš ir brīdināts). Vēlāk, kad mazulis ir paaudzies, varat piedāvāt veikt kādus mazus ar pašaprūpi saistītus darbiņus pašam, piemēram, atnest autiņbiksītes vai salvetes, noģērbties (sākumā ar vecāku palīdzību). u.tml. Tā soli pa solim mazulis apgūst savu pašaprūpi un arī iepazīst savu ķermeni.
Esi konsekvents it visā, ko dari!
Ievērojot bērna ikdienas rutīnu un paredzamu dienas plānu, saglabājot noteiktu komunikācijas veidu un pazīstamu vidi, tu parūpējies, lai mazulis jūtas droši. Arī robežu un disciplīnas jautājumu radīšana un ievērošana rada bērnam drošības sajūtu un zināmas nākotnes ekspektācijas.
Sniedz laiku netraucētai spēlei!
Laiks spēlēm vienatnē, kur pieaugušais neiejaucas un nenovirza bērnu, bet vienkārši sēž blakus, vēro un priecājās par mazuļa varēšanu, ir svētīgs. Cieņpilnā bērnu audzināšanas pieeja aicina vecākus sniegt šādu laiku netraucētai spēlei jau zīdaiņa vecumā, novietojot bērnam sasniedzamā attālumā atvērtā tipa rotaļlietas, kas ir vienkāršas un darbojas tikai pēc bērna iniciatīvas. Īpaši mazā vecumā būtu svarīgi pēc iespējas izvairīties no tā saucamajām maģiskajām rotaļlietām, kas pašas skan, kustas vai mirguļo un tādejādi ir pārlieku stimulējošas.
Ikdienā ieplānots, netraucēts rotaļu laiks klusā, mierīgā un drošā vidē ir būtisks arī koncentrēšanās spēju attīstībai.
Parūpējies par bērnam drošu vidi!
Cieņpilnas audzināšanas kontekstā droša vide ir tāda, kurā mazulis brīvi var pārvietoties telpā bez daudz un dažādiem aizrādījumiem no vecāku puses. Tas savukārt paredz bērnam drošu mēbeļu un rotaļlietu izmantošanu, kas mazina savainošanās vai aizrīšanās risku. Telpa ir jāiekārto pēc principa “ja man būtu mazulis jāatstāj šajā vietā pilnīgi viens”. Tas, protams, nenozīmē, ka jums patiešām ir jāatstāj mazulis viens, taču, ja telpa ir bērnam droša, jūs ar daudz mierīgāku prātu varat turpat netālu darīt savas lietas, apzinoties, ka ar bērnu viss būs kārtībā un ka šādā drošā vidē viņš arī varēs patstāvīgi attīstīt savas kustības un rotaļāšanās prasmes.